Aicinām pievienoties likumprojekta atbalstītāju kopai!

2020.gada 10. jūnijā, Saeima attālināti balsojot pieņēma izmaiņas valsts dzīves pamatos – “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu”. (Sauktu arī par pašvaldību reformas likumu).
Likums ietekmēs pilsoņu maciņus, īpašumus, statusu, dzīves apstākļus, demogrāfiju, tautsaimniecību. Četrdesmit pašvaldības rakstīja lūgumu neizsludināt likumu. Loģiski būtu – rīkot tautas nobalsošanu, kurā apstiprina šo likumu, vai noraida to. Uzdod pārstrādāt. 

Pilsoņiem ir jābūt iespējai lemt!

Atvērtās Pārvaldības partnerība Latvijā (APPL) piedāvā likumprojektu “Likums par 2020. gada 10.jūnija likuma “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu” atcelšanu reģistrācijai Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). 

Vēlētājiem izveidojot iniciatīvas atbalsta kopu, tiktu izpildīts Satversmes sapulces 1922. gada kritērijs: 1000 cilvēku  iesniedz likumprojektu CVK. CVK reģistrē likumprojektu un izsludina parakstu vākšanu. Ja likumprojektu paraksta desmitā daļa vēlētāju (154 868), tad notiktu Tautas nobalsošana.


Ieslēdziet javascript lai šī forma darbotos



Andrejs Lucāns: Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku - labvēlīgai attīstībai, izaugsmei emocionāli motivējošs un virzošs dvēseles stāvoklis. 
Esības prieks - labvēlīgai attīstībai, izaugsmei emocionāli motivējošs un virzošs dvēseles stāvoklis.
 
Atklāta vēstule 13. Saeimas deputātiem un Valsts vadītājiem
 
Valsts prezidents Egils Levits: “Mana prioritāte ir rosināt, lai likumdošanas ceļā noteiktu latviešu vēsturisko zemju robežšķirtnes, definējot katra pagasta un mazpilsētas piederību noteiktai latviešu vēsturiskajai zemei – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai, kā arī likumā paredzot konkrētus valsts un vietējo pašvaldību uzdevumus šīs identitātes un piederības stiprināšanā,” izstrādāt un iesniegt “Saeimā izskatīšanai likumprojektu, kas paredz vietējo kopienu (pilsētu un pagastu) tiesības demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus un piešķir šīm vietējām kopienām kompetenci vietējās nozīmes jautājumu kārtošanai” /DELFI, 24.03.2020./

13. Saeimas deputāte Inguna Rībena: “Ja mēs atgriezīsimies orbītā, tad pēc norieta atkal piedzīvosim jaunu rītausmu. Es tiešām ceru, ka šis nav fatāls noriets bez atjaunotnes iespējām. Taču mēs dzīvojam tādā dīvainā laikmetā: patiesība vēl nekad nav bijusi tik viegli pieejama kā tagad, un tai pašā laikā cilvēki vēl nekad nav bijuši tik vienaldzīgi pret patiesību kā tagad. Un, ziniet, vienaldzība ir baigs spēks. Vienaldzība ir vienīgā, kas pavisam spēj apklusināt patiesību. Nekādi aizliegumi, nekāda cenzūra, nekādas represijas to nespēj, bet vienaldzība spēj. Patiesība apklust, kad to neviens vairs nemeklē.” /22.12.2019. www.ingunaribena.lv/

13. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece: “Šobrīd visi esam ārkārtējā situācijā, kādu mūsu paaudzes cilvēki nav piedzīvojuši. Galvenais, par ko jādomā, lai iedzīvotājiem nezustu drošības sajūta, lai cilvēkiem, kuri krīzes dēļ zaudējuši darbu vai nonākuši nelabvēlīgos apstākļos, būtu iztikšana... Pašlaik deputāti spēj labāk ieraudzīt kopējo situāciju valstī... Pēc krīzes būs vairāk vienkāršības un īstuma.” /Latvijas Avīze”, 09.04.2020./

Dr.oec., profesors Ivars Brīvers: “Divdesmit pirmā gadsimta sākuma notikumi liek cilvēcei saprast, ka tās izvēlētais ceļš pēdējo gadsimtu laikā ir bijis bīstams un tās nākotni apdraudošs. Uz alkatību un skaudību balstītā izaugsmes paradigma, kuras ietvaros tiek mēģināts risināt pasaules problēmas, ir izrādījusies novecojusi un savam laikam neatbilstoša... Tehnoloģiju attīstība ir radījusi „lieko cilvēku” problēmu, kuras risinājums, kāds tas bija, kad pasauli varēja uzskatīt par bezgalīgu, mūsdienu apstākļos vairs neder. Nodarbinātības dilemma ir viena no tām, kuru nāksies risināt XXI gadsimtā, un esošās paradigmas ietvaros risinājums nav atrodams. Jaunā ekonomikas paradigma balstīsies nevis uz izaugsmi, bet uz vides saglabāšanu, nevis uz uzņēmēju-inovatoru, vai vēl jo mazāk uz uzņēmēju-spekulantu, bet gan uz lietpratīgu saimnieku, kas zinās ko darīt un kā darīt, lai nodrošinātu pietiekamu labklājības līmeni sev un savai saimei, vienlaikus sargājot vidi gan ekoloģiskā, gan kultūras, reliģiskā, etniskā, tiesiskā un sociālā aspektā.                ”Vācu filozofs Artūrs Šopenhauers (22.02.1788 - 21.09.1860.): “Vislaimīgākā zeme ir tā, kurai nepieciešams neliels vai vispār nekāds ievedums, tā arī vislaimīgākais ir cilvēks, kuram ir pietiekami ar iekšējo bagātību un sevis uzturēšanai no āra vajag maz vai vispār neko nevajag, jo šāda veida pievedums maksā dārgi, dara atkarīgu, izraisa briesmas un galu galā ir tikai slikts paša augsnes radītā aizstājējs.”

 

Balstoties cerībā uz deputātu atgriešanos orbītā un pieaugušo spēju labāk saskatīt situāciju valstī, atļaušos atkārtoties vēstures un agrārās politikas sakarā.

Par pirmās Latvijas brīvvalsts sākuma laiku savās atmiņās raksta Latgales atbrīvošanas no lieliniekiem dalībnieks, mans tēvs Pēteris Lucāns:     
            “Atceroties krieviski – žīdiski – polisko Daugavpili, kur sākumā pat prefekts un kārtībnieki, pasta priekšnieks, ierēdņi un pastnieki rekrutējās no vecajiem “cara laika kadriem”, kur īstu latviešu bija nepilni 10%, bet latgalieši, kas sevi uzskatīja par “katoļiem” ar “poļu” ticību.

            Jābrīnās, kā mēs, vairākus gadsimtus verdzināta tauta, daudzkārt karu un mēru, krievu, vācu, poļu, zviedru karapulku postīta, kalpu, zemnieku – arāju kārta (jēdziens par “tautu” līdz Kronvaldam bija pat svešs, nesaprotams), dažu piektā gada revolūcijas ideālistu “nākotnes sapnis”, izcīnījām savu valsti. Šo pašu ideālistu saujiņas neatkarīgas Latvijas valsts dibināšana 1918. gada. 18. novembrī ar pašas tautas visai niecīgu atbalstu, šīs “valdības” bēgšana uz Liepāju un viņas “karaspēka” – pārs simtu kalpakiešu atkāpšanās no Rīgas, vācu Landesvēra un Dzelzsdivīzijas aizsegā, Ulmaņa neveiksmīgā brīvprātīgo meklēšana, vienošanās ar Golcu, Niedras “pučs” un glābšanās uz “Saratova” angļu aizsardzībā. Neveiksmīga “mobilizācija” Kurzemē, kalpakiešu pakļaušana Dzelzsdivīzijas vadībai, Kurzemes atbrīvošana un Landesvēra iebrukums Rīgā, Dzelzsdivīzijas un Landesvēra sakāve no Igaunijas un Zemitāna pulkiem pie Cēsīm, viņu aiziešana uz Jelgavu un Ulmaņa atgriešanās ar “Saratovu” Rīgā, vienas daļas sakauto strēlnieku pāriešana Baloža karaspēkā, vispārēja sekmīga mobilizācija un Latvijas armijas dibināšana, Bermontiešu iebrukums un sakāve Rīgā, Augškurzemes partizāni un Lietuvas karaspēks atbrīvo Daugavas kreiso krastu līdz Daugavpilij, bet kopīgā uzbrukumā 1920. gada janvārī poļu karaspēks ieņem Daugavpili un Krāslavu, Landesvērs – Rēzekni, Ludzu un Latvijas karaspēka daļas – Jaunlatgali, Kārsavu.

            Ilgas verdzības laikā, kļuvuši par zemnieku, arāju un kalpu tautu, arī savas zemes atbrīvošanu no svešzemniekiem, mēs lielāko tiesu veicām kā kara kalpi un tikai tad, kad igauņi aiztrieca vāciešus līdz Rīgai, Sabiedroto militārās misijas klātbūtnē, pulkvedis Balodis oficiāli atteicās no pakļautības fon der Golca karaspēkam.

Apbrīnojama bijusi Ulmaņa veiksme, darbojoties tā laika sarežģītajos politiskajos apstākļos, – kad sabrukusī Krievijas impērija plēsās ar sabrukušo Vāciju dēļ Baltijas jūras piekrastes un šīs cīņas iznākumā, viņš – Ulmanis – kā burvju mākslinieks, sakāva tās abas un, tikpat kā no „zila gaisa” un kailas idejas uzbūra savu neatkarīgu valsti. Mums nelaimējās. 20 patstāvības un pilnīgas neatkarības gadu bija par maz “tautiskās apziņas” ieaudzināšanai „snaudošajās” tautas masās.

Tautiskā apziņa – kas tā ir? Apzinīga, garīga (ne mehāniska) piederība kādai cilvēku kopai (tautai), ar kopīgu valodu, kopīgu kultūru un senām paražām, kopīgu pagātni un kopīgu nākotni, ikviena indivīda garīga saite ar visas tautas dvēseli, kas liek tam izjust savas tautas priekus un bēdas, guvumus vai pametumus kā savus, individuālus. Atšķirībā no garīgās, mehāniskā piederība saista pie tautas ikvienu indivīdu tikai ārēji un tiktāl, cik tas viņam nepieciešams vai izdevīgi.

            Tautas „gars” un „dvēsele” tiem šķiet tukšs izdomājums, jo viņi par to vispār nedomā. Tie dzīvo savu dzīvi, bez sakara ar tautu. Nejūtot kaut kādu iekšēju sakarību ar savas tautas dzīvi, bet ikviena tauta kopējā tautu saimē, tāpat kā ikviens indivīds sabiedrībā, ir pakļauta līdzīgiem sadzīves likumiem, kur notiek sacensība dēļ „siltākas vietas un labākas maizes”, pie kam, lielākas un stiprākas tautas dabīgi tiecas „aprīt” mazākās, tās asimilējot un ar to vairojot savas tautas „masu” un dzīvestelpu. Šo cietsirdīgo dabas likumu parlamentārās demokrātijas pastāvēšanas laikā labi izprata Ulmanis, un, apzinādamies savas gadsimtu verdzībā izmocītās tautas vājumu, ar vecsaimnieku un aizsargu palīdzību pēkšņā bezupuru apvērsumā, nodibināja diktatūru ar vispār zināmo lozungu – „Latviju latviešiem”. Jāpiezīmē, ka tai nebija nekādas līdzības ar fašismu! Līdz ar to latvieši savā zemē ieguva valdošās tautas statusu, ar izredzēm uz etnisko grupu (krievu, poļu, baltkrievu, vācu un žīdu) pakāpenisku asimilāciju, kas divu turpmāko paaudžu laikā gūtu tautas viengabalainumu. Diemžēl, lielā kara katastrofa radīja jaunu stāvokli, kura iznākumā paši esam kļuvuši par „asimilēšanai pakļautu etnisku grupu”, ar izredzēm nonākt līdz „lībiskai” eksistencei – kļūt par tādiem, kas neļaujas asimilēties.”             
            Latvija bija Pirmā pasaules kara izpostītākā Eiropas valsts, bet tā spēja šo drāmu atrisināt ar iedvesmojošu nacionālo ideoloģiju un darbam motivējošu agrāro reformu – audzinot nacionālo pašapziņu un radot motivāciju un iespēju iedzīvotāju vairākumam kļūt par sava “kaktiņa, sava stūrīša” zemes īpašniekiem un saimniekiem, pašiem rūpēties par sevi un ražot – cik katrs var un spēj, domāt par saviem mantiniekiem un savu valsti. Celt savu labklājību un reizē Latviju – nacionālu, taisnīgu, daiļu un spēcīgu.

            1920. gada 16.septembrī. pieņēma Likumu par agrārreformu, kas līdz 1937. gadam īstenoja stacionārā stāvokļa ekonomiskās attīstības modelilauksaimniecību kā dzīvesveidu, kam piemīt nacionālo neatkarību, valsts drošību, paaudžu pārmantojamību, darba iespējas un pozitīvu demogrāfiju nodrošinošs, dabu un zemes auglību saudzējošs un uzlabojošs, strādājošos un to ģimenes locekļus attīstošs, peļņu taisnīgi sadalošs un sociālo nevienlīdzību izlīdzinošs, sabiedrisko kultūrvidi saglabājošs un pilnveidojošs, nacionālo pašapziņu un pašcieņu audzinošs, globālās krīzēs patvērumu dodošs un ar pārtiku nodrošinošs raksturs (kvalitāte).    Muižu zemi sadalīja 274 627 zemnieku ģimeņu saimniecībām. Lielākas par 100 ha bija tikai 0,39%.   
            Iedvesmojoša nacionālās audzināšanas un saimnieciskā politika atraisīja latviešu tautas esības prieku.        
            Latvija ražoja lauksaimniecības pamatprodukciju par 1219 eiro uz iedzīvotāju, par 15% apsteidza Somiju, izvirzījās Eiropas attīstītāko valstu četriniekā.       
           Tautas dzīvā spēka pieaugums laikā no 1920. līdz 1943. gadam bija (+) 223 969 Latvijas pilsoņi, vidēji (+) 9332 gadā.      

            Rezumējot Latvijas pirmās brīvvalsts laikā paveikto, LU profesors A. Aizsilnieks secina, ka: “... latvju tauta šajos gados veikusi lielu varoņdarbu, atdzīvinot pašas spēkiem un kailām rokām gruvešos sagrauto saimniecību. Sava apjoma un rezultātu ziņā šis varoņdarbs nav nebūt mazāks kā tas, ko latvju tauta parādīja savās Brīvības cīņās kaujas laukā.”         
          Vēsturnieks Heinrihs Strods par pirmskara Latviju raksta:
          ‘’Latvijas agrārajai reformai bija liela sociālpolitiska, nacionālpolitiska un emocionāla nozīme, kas radīja valsts un Dzimtenes mīlestību, veicināja tautas dabisko pieaugumu. Neatkarīgajā Latvijā daudz darīja, lai tirgus ekonomika kalpotu nevis bagātam mazākumam, bet tautas vairākumam. Varbūt pamēģināt izrēķināt, cik procentu tautas dabiskā pieauguma vajag upurēt, lai lielkapitāls iegūtu par 1% lielāku peļņu. Lielas sociālas plaisas novēršana starp bagātajiem un nabagajiem liecināja, ka Latvijas valstij bija izdevies virzīt sabiedrību laimīgas valsts virzienā.’’

            Atjaunotās valsts vadībā izvirzījušās personas un to padomdevēji diemžēl pieņēma un īstenoja globālā alkatīgā biznesa un mežonīgā kapitālisma pieprasītos “likumus”.

            Lauksaimniecība ir novirzīta uz sliedēm, kas ved projām no latviešu tautas un Latvijas valsts vitālajiem mērķiem. Ar zemes resursu izpārdošanu personām bez Latvijas pilsoniskās atbildības - latviešu nācijas un Latvijas valsts pastāvēšana ir būtiski apdraudēta.                            Šī apdraudētība ir jānovērš! Un tas ir jādara mūsu ievēlētajiem deputātiem.

            Ignorējot starpkaru Latvijas pieredzi, pielīdzinot lauksaimniecisko ražošanu rūpnieciskajai, īstenoja un tiek turpināts īstenot lauksaimniecību kā biznesa ekonomiskās attīstības modeli, kam piemīt nacionālo neatkarību, nacionālo pašapziņu, valsts drošību, paaudžu pārmantojamību, darba iespējas, strādājošo ieinteresētību, ražošanu, peļņas sadali, sociālo vienlīdzību, demogrāfiju, dabu, augsni, sabiedrisko kultūrvidi un lauku apdzīvotību degradējošs raksturs.

            Tas darbojas pretēji nacionālas valsts un latviešu nācijas interesēm, jo tā vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa par jebkādu cenu, un tas lielā mērā tiek realizēts uz citu izaugsmes un attīstības ierobežošanas rēķina.

            2016. gadā laukos bija palikušas 69 933 (25,5% pret 1938. gadu) saimniecības, to skaitā lielākas par 100 ha 3334 (4,8%) ar 55,7% lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) un 66 599 (95,2%) saimniecības līdz 100 ha ar 44,3% LIZ; 103 600 ha neizmantotas LIZ; ap 100 000 pamestu un sabrukušu lauku viensētu; ārzemniekiem bez Latvijas pilsonības pārdoti 1 048 509 (28,5%) ha lauksaimniecības zemes resursu (LZR) – mežu, purvu un ūdeņu; likvidētas 223 lauku skolas; laukos nodarbināto skaits no 430 000 1990. gadā sarucis līdz 265 500 (61,6%) 2017. gadā un 33,1% pret 1938. gadu; līdz 2013. gadam pavisam likvidētas 267 skolas (līdz 1938. gadam uzceltas – 373 ); lauku tēvzemi un mājas pametuši ap 165 000 nodarbināto, emigrējuši 332 000.

            “Lauku Biznesa Laikraksts” 2007. gada 7. aprīlī. publicē pētījumu, kurā atzīts, ka mazās saimniecības strādā 2,5-3 reizes efektīvāk nekā lielās, bet subsīdijas lielās saimniecības saņem un tērē krietni vairāk; ka Latvijā 2000 (2,4%) saimniecības, kas lielākas par 100 ha, 2017. gadā saņēma subsīdijas 149 eiro/ha, bet 79 796 (97,6%) mazās (līdz 100 ha) tikai 65 eiro/ha (44%); lielās ražoja lauksaimniecības produkciju par 638 eiro/ha, bet mazās par 688 eiro/ha (108%). 2019. gadā no 69 933 saimniecībām govis turēja vairs tikai 12 424 (17,8%) saimniecības. Govju skaits no 856 000 1935. gadā sarucis līdz 138 400 (16,2 %) 2019. gadā, bet laukos nodarbināto skaits attiecīgi no 801 000 1935. gadā sarucis līdz  265 500 (33,1%) 2017. gadā.

        Salīdzinājumi apstiprina mazo saimniecību dzīvotspēju, neskatoties uz attieksmes un atbalsta nevienlīdzību.   
            Pārresoru koordinācijas centra  vadītājs Mārtiņš Krieviņš  uz jautājumu: “Kādu nākotni zīmējat lauksaimniecībai?”, atbild: “Ir statistika, ka 1% no zemnieku saimniecībām rada 60% ienākumu no lauksaimniecības. Tie ir lielsaimnieki, kuri spēj pelnīt. Tas nozīmē, ka uz to jāpaskatās nevis kā uz dzīvesveidu “dzīvoju kā zemnieks ar trim gotelēm”, bet kā uz industriju.”

            “Diena” 2009. gada 7.martā publicē “Zemnieku saeimas” direktores Ritas Sīles viedokli, ka divu govju turēšana nekad nebūs bizness un tādēļ pareizi būtu noteikt atbalstu saimniecībām, sākot ar 200 ha platību graudaudzētājiem un 50 govīm piensaimniekiem.  “Zemnieku saeimas” pārstāvis,  saimniecības “Pilslejas” īpašnieks Uldis Krievārs atbalsta šādu risinājumu: “Mums jāsaprot, ka tieši lielās saimniecības ir tās, kas velk nozari, par spīti tam, ka saņemam mazākos atbalsta maksājumus ES. Zemkopības ministrs Dūklavs, pieņemot lēmumu par atbalsta maksāšanu saimniecībām, kas saražo 80 tonnas gadā, ir skaidri parādījis virzienu, kādā nozarei jāattīstās.” (“LA”, 16.03.2010.).

            2006. gadā Latvijā 133 004 saimniecībām, vidēji katrai tika plānotas subsīdijas Ls 1060 (saimniecības vidējais lielums 19 ha), ES – Ls 8181 (saimniecības vidējais lielums 2001. gadā -18,7 ha).Kāda te vienlīdzība ES vienotajā tirgū? Vienlīdzība taču ir iespēju vienlīdzība!

            Zemkopības ministrs J. Dūklavs: “Ir Eiropas maksājumi, kur neko nevaram un nedrīkstam mainīt, jo tie domāti šim lauku “dzīvesveidam”. Tādēļ arī šie mazie lauksaimnieki saņems visu, kas tiem pienākas. Bet tas nebūs tā, ka no citiem ES fondiem, kādi ir mūsu rīcībā, piedalīsim vēl papildu naudu klāt šim “dzīvesveidam”. Nē, mēs to nedarīsim. Mēs liksim ražošanā. Viennozīmīgi. Tāda ir mana nostāja... Tādēļ atbalstīsim kooperāciju, kurā var piedalīties ar četrām govīm un desmit hektāriem.”

             2010. gadā bija 30 004 saimniecības ar 164 060 govīm. Pēc ministra teiktā jādomā, ka ārpus pabalstiem tiks atstātas 21 660 (72,2%) 1 līdz 3 govju saimniecības ar 31 570 (19,2%) govīm. Ar tām noņemto atbalstu tiks  stimulētas ražojošās “perspektīvās” lielsaimniecības. Ja 2007.– 2013. gada lauku attīstības plāns atbalsta maksājumus paredz sākot no 50 govīm, tādā gadījumā ārpus pabalstiem paliek 29 537 (98,4%) saimniecības ar 102 952 (62,8%) govīm.

            Līdz šim lauksaimniecības industrializācijā un lielsaimniecību biznesā sasniegtais nepārliecina par šī virziena pārākumu, salīdzinājumā ar sīksaimniecībām. Patiesā aina ir pretēja. Tā, piemēram, Latvijas Lauku konsultāciju centrs (LLKC) ziņo, ka “mazās saimniecības pienu spēj ražot par 8 – 10 sant./kg. Lielajās saimniecībās piena ražošanas pašizmaksa svārstās robežās no 18 – 24 sant./kg. Sanāk, ka lielās saimniecības pašreizējos apstākļos nav konkurēt spējīgas (nerentablas -  A.L.), jo ražo dārgāk.” (“LA”, 9.03.2009.). Citā informācijā LLKC norāda, ka piena pašizmaksa ganāmpulkos līdz 30 govīm ir 8 – 15 sant./l (R = 88% - 0%), bet virs 30 govīm – 14 līdz 22 sant./l (R = 7% - (-)32%), pie vidējās iepirkuma cenas - 15 sant./l.

            1938. gadā piena pašizmaksa Latvijā bija vidēji 8,81 sant./l un rentabilitāte (R) (+) 11%, bet visas lauksaimnieciskās ražošanas rentabilitāte valstī kopumā (+) 14%. Tādas ziņas sniedz 1938. gada Latvijas statistiskā gadagrāmata. Mūsdienās tādu ziņu nav.

            Jājautā: kāpēc?       
            2017. gadā, salīdzinot ar starpkaru Latviju, uz vienu iedzīvotāju ražoja lauksaimniecības pamatprodukciju par 932 (76% pret 1938. gadu) eiro, bet 1990. gadā – par 1043 eiro (85,6% pret 1938. gadu). Ražošanas un dzīves līmeņa ziņā mūsdienu Latvija no Somijas atpaliek par 320% un ierindojas ES dalībvalstu pēdējā četriniekā.

            Salīdzinājumi nepārprotami liecina par atgriešanos pie muižu laiku zemes sadalījuma un īpašumtiesību struktūras, ar visu no tā izrietošo. Biznesa izaugsmes ekonomika ir iznīcinājusi Latvijas mazās lauku saimniecības, kvantitātes un efektivitātes vārdā upurējot cilvēku dzīves vidi un veidu. Lauksaimniecība kā biznesa modelis ir pretrunā ANO noteiktajām pamatiedzīvotāju tiesībām:      
           “
ANO Ģenerālā asambleja:...
          atkārtoti apstiprinot, ka pamatiedzīvotājiem, īstenojot savas tiesības, jābūt brīviem no jebkāda veida diskriminācijas;        
          norūpējusies par to, ka pamatiedzīvotāji vēstures gaitā ir cietuši daudzas netaisnības, kolonizācijas un tām piederošo zemju, teritoriju un resursu atņemšanas rezultātā, kā dēļ šie iedzīvotāji nav varējuši īstenot savas tiesības uz attīstību saskaņā ar savām vajadzībām un interesēm;   
          atzīstot neatliekamo vajadzību respektēt pamatiedzīvotājiem piemītošās tiesības, kas izriet no viņu politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras un no viņu kultūras, garīgajām tradīcijām, vēstures un uzskatiem, jo īpaši tiesības uz savām zemēm, teritoriju un resursiem, un sekmēt šo tiesību īstenošanu;        
          atzīstot arī neatliekamo vajadzību respektēt pamatiedzīvotāju tiesības, kas apliecinātas valstu noslēgtajos starptautiskajos līgumos, nolīgumos un citos konstruktīvos dokumentos, un sekmēt šo tiesību ievērošanu;        
          paturot prātā, ka šīs deklarācijas tekstu nedrīkst izmantot, lai liegtu jebkuriem iedzīvotājiem tiesības uz pašnoteikšanos (piemēram, pagastu iedzīvotājiem – A.L.) atbilstoši starptautiskajām tiesībām;...     
          svinīgi pasludina šo Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatiedzīvotāju tiesību deklarāciju...”
 
        Atjaunotās Latvijas Saeimas nav nodrošinājušas pamatiedzīvotāju - latviešu un līvu - tiesības uz savu zemi (Abrenes atdāvināšana un zemes iztirgošana personām bez Latvijas pilsonības), tiesības starptautiskajos līgumos (brīvā kapitāla kustības līgums), pašnoteikšanās tiesības (vēlēt pagastu pašvaldības), vienots ES tirgus (bez adekvātas vietējo ražotāju ekonomiskās aizsardzības)
         
Nepareizas valsts nacionālās ideoloģiskās un agrārās politikas rezultātā, LZR ir padarīti par nepievilcīgu eksistences nodrošināšanas avotu. Darba vietu samazināšanās laukos nav normālas evolūcijas rezultāts, bet gan neierobežotas alkatības un valsts pārvaldītāju nacionālās bezatbildības sekas.              

Ideoloģisko un filozofisko padomu šo problēmu risināšanai varam saklausīt rakstnieka Jāņa Lejiņa viedoklī: “Šodienas ideoloģija ir: jāpelna nauda, nevis jādzīvo. Cilvēki jauc iespējas ar vajadzībām. Atšķirība ir milzīga. Vajadzību ir maz – ģimene, siltums, ēdiens, bērni. Bet, ja cilvēks grib pelnīt naudu, viņam jārēķinās, ka nauda diktēs savus noteikumus. Ja viņš grib dzīvot, tad būs noteicējs par sevi.”  
          Vai salīdzinājumi ar pirmskara Latviju nevedina uz pārdomām par mūsdienās glorificēto industriālo lielražošanu? Visās katastrofās un krīzēs izšķirošo lomu spiests uzņemties indivīds pats, ar pašsaglabāšanās tieksmi un adekvātu rīcību. Valsts uzdevums radīt apstākļus, kas šo dabas doto tieksmi pilnveido un nostiprina.                                                                  Zeme to nodrošina, taču par to kā nopietnu iespēju nerunājam. Saucam to par utopiju. Bet tieši zemē tā meklējama.   
          Nav mums ideālu, kas stāv pāri savtīgajām interesēm un, kas ir vienīgais ilgtspējīgais iedvesmojošais un pamudinošais izšķirošais spēks uz rīcību bezcerīgās situācijās.

Ko darīt?      

            1. Izlasīt Ērika S. Reinerta “Kā bagātās valstis kļuva bagātas... un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”, Ivara Brīvera “Ekonomikas paradigmas maiņas nepieciešamība 21. gadsimtā”, Duglasa Marija “Eiropas dīvainā nāve”, Hadžūna Čanga “Sliktie samarieši”.
            2. Censties saprast un pieņemt Kārļa Ulmaņa teikto patiesību: “Ja gribam strādāt līdzi pie Latvijas izveidošanas un nākotnes nodrošināšanas, ja gribam redzēt Latviju stipru, spēcīgu un mūžīgu, tad atminēsim, ka jāstiprina un jānodrošina vispirms pats spēka un mūžības pamats – lauki, lauksaimniecība, zemnieks”.

Kā to panākt?

Atbildi dod pats Kārlis Ulmanis: “Pieķērušies mazajam zemes stūrītim, jūs pieķersities arī visai mūsu zemei, tēvuzemei; jūs mācīsities arī to cienīt un mīlēt; jūs centīsities ar to iepazīties un gribēsit to kopt, glabāt un sargāt kā savu dārgāko mantu.”        
            Zemnieka sēta bija un varētu kļūt par patriotiskās un valstiskās domāšanas audzināšanas dabisko vidi, jo ir valsts un valstiskās domāšanas prototips.  Rūpniecība: bizness, lauksaimniecība: saimniekošana – dzīvesveids, kas sevī ietver abus.        
            3. Iejusties deputātes Ingūnas Rībenas komentārā: “Andrejs Eglītis, arī nebūdams Latvijā, tomēr ir bijis šeit vienmēr. Viņš pieder paaudzei, par kuru laikabiedrs Jānis Klīdzējs vēlāk rakstīja: “Mēs redzējām lielo laiku” (šeit domājot Latvijas pirmās brīvvalsts laiku). Pats Andrejs Eglītis saka: „Ja man tagad vaicātu, vai es vēlētos atgriezties savās kalpa zēna vasarās, kad roku delnās sasprāga asiņainas tulznas, druvās un pļavās svīstot, un kur man nepiederēja nekas, es atbildētu ar – „jā”. Tik skaista bija mūsu zeme un cilvēku brīvība. Mums mācīja aizstāvēt tēvuzemi skolās, ģimenē un karadienestā, un tas man bija bauslis visupirmais.””

          4. “Ir konstatēts, ka zemes sagrābšana un pārlieku liela zemes koncentrēšanās negatīvi ietekmē Eiropas pārtikas drošību un pārtikas neatkarību, nodarbinātību lauksaimniecības sektorā, tā dzīvotspēju, kā arī vides ilgtspēju. Apzinoties minētos riskus, EP eksperti ir aktualizējuši nepieciešamību uz LIZ tirgu paraudzīties plašāk, nekā to paredz brīvas preču, pakalpojumu, kapitāla un personu pārvietošanās uzstādījuma ietvars.”                     Stipri novēlota, bet pareiza doma.           
         Sākt ar sekojošās informācijas izvērtējumu un risinājumiem: no brīvās kapitāla plūsmas līguma izslēgt lauksaimniecības zemes resursu pārdošanu personām bez Latvijas pilsonības; adekvāti izvērtēt ziņu, ka ES dalībvalstīs lauksaimniecībā 20% lielsaimniecību saņem 84% atbalsta finansējuma, bet 80% mazo – tikai 16%.
           Lai lauki būtu apdzīvoti un attīstītos, lai zemes piešķiršanas un iegādes problēmu risināšana Latvijas pilsoņu interesēs dotu labumu, likumdevējiem un valsts vadītājiem  jānoskaidro un jāizvērtē patiesība.      
         1) jāizvērtē, kas šajā jomā ir noticis pēdējos 30 gados, kā tas atbilst 18. novembra Lavijas valsts izcīnītāju un Atmodas laiku vīzijām un nacionālas neatkarīgas valsts tiesiskajam statusam, ANO 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijai, 2007. gada 13. septembra Pamatiedzīvotāju tiesību deklarācijai. Godīgi un atklāti jāanalizē pieļautās kļūdas pilsonības dāļāšanā, Abrenes atdāvināšanā, zemes iztirgošanā personām bez Latvijas pilsonības, administratīvi teritoriālo reformu bezjēdzībā, latviešu tautas nacionālākās daļas – leģionāru gļēvā un kaunpilnā noliegšanā, gļēvā nepamatotā minstināšanās okupācijas varu simbolikas novākšanā… Lai to noskaidrotu, atkārtot zināšanas Latvijas vēsturē, izpētīt starpkaru Latvijas un pašreizējo ES citu dalībvalstu pieredzi agrārajā politikā. Palūkoties uz Poliju, kur no valsts platības 46,1% aizņem LIZ, bet Latvijā tikai 29,2%, kur no 1,5 miljoniem zemnieku vairāk nekā puse ir ar zemes platību mazāku par 5 ha, kur lauksaimniecības daļa IKP ir 1,83%, bet Latvijā – 1,15%. 1995.g. mūsu laukos bija 307 749 saimniecības, t.sk.: 64 264 zemnieku saimniecības, vid. 19,9 ha; 118 749 piemājas saimniecības, vid.5,2 ha; 124 736 personīgās palīgsaimniecības, vid. 2 ha. Tas bija milzīgs saimniekošanas - dzīvesveida modeļa realizētāju audzināšanas un evolucionāras atlases potenciāls, ko neizmantojām un kas praktiski ir iznīcināts. Protams, ne no visiem izveidotos saimnieki. Starpkaru Latvijā rēķināja, ka aptuveni trešdaļa bija tālumnieki, t.i. – neveiksminieki. Atlikušie bija tie, kas uzcēla ziedošu valsti. Iespējams, ka no 1995.g. 307 749 atkristu puse. Palikušie 150 000, ar līdz 100 ha ierobežotu platību, vidēji 17 ha, ar saimnieka – dzīvesveida ekonomikas modeli uz 2020.g. būtu sasnieguši ne mazāk. Ja ne mūsu pēc mantas, naudas un goda izbadējušies nebūtu guvuši virsroku un “Latvijas ceļa” vadībā ļāvuši nozagt valsti.   
          Septiņus gadus pēc iestāšanās ES, norvēģu ekonomists Ēriks Reinerts secina: “Patiešām, Latvija ir piedzīvojusi virkni “graujošu graušanu, kas ir raksturīgi perifērijas kapitālismam, kad to pakļauj ekonomiskiem šokiem: sākotnējai deindustrializācijai (Ivars Godmanis – A.L.) seko “delauksaimnieciskošana (Andris Šķēle – A.L.) un beigās – depopulācija.” (visas Saeimas un valsts vadītāji – A.L.).         
          Stāvoklis, kur lielas zemes platības paliek neizmantotas, tiek pārdotas ārzemniekiem, bet pašiem liegta iespēja ražot un nodrošināt sev iztiku, un tauta spiesta pamest savu zemi, ir absurds. Mūsu likumdevēju un valsts vadītāju atbildību par savu zemi un latviešu tautu vērtējot, atļaušos citēt Venecuēlas mācitāja Džo Raita, parlamenta sesiju atklājot, svētbrīdī teikto: “Mēs zinām, ka Tavs Vārds saka: “Nolādēti tie, kas sauc par “labu” to, kas ir “ļauns” un tas ir tieši tas, ko esam darījuši”. (“Latvijas Avīze”, 01.02.2011.).           
         2) Šobrīd īpašu uzmanību jāpievērš 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas, kuras pienesumu var vērtēt kā noziegumu, turpinājumam mūsdienās. Reformatoru vienīgie argumenti – līdzekļu koncentrācija, neievēlēto pagastu deputātu izmaksu ietaupījums un pakalpojumu klāsta pieauguma miglaina vīzija, nepārliecina. Negatīvu apbrīnu izraisa Valsts prezidenta piedāvājuma - par vietējo pašvaldību pašnoteikšanās, identitātes un piederības stiprināšanu, noraidījums.       
         Kardināli nemainot agrāro politiku, lauku depopulācija turpināsies un Preambulā ierakstītais sapnis visdrīzāk nepiepildīsies. Zem uzurpētā (pieciem patiesajiem novadiem voluntāri atsavinātā) nosaukuma “novadi”, tiek īstenota reformas šķietamība - atgriešanās pie rajonu līmeņa līdzekļu koncentrācijas iespējas, pagastu iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesību likvidācija, ceļa atbrīvošana industriālajam biznesam.   
         Jautājums: kam kalpo mūsu Saeimas deputāti?        
         Prioritārais uzdevums būtu: noskaidrot faktisko situāciju laukos. Šajā nolūkā pie Valsts prezidenta institūcijas atjaunot vēsturnieku un izveidot lauku problēmu izpētes un risinājumu piedāvājumu komisijas. Komisiju sastāva veidošanā vadīties no skotu filozofa Deivida Hjūma padoma: “Ja jūs kaut ko nepieredzat, jums nav tiesību par to runāt, jo, ko neesat piedzīvojis, to jūsu gars nevar satvert vai pat pieskarties tam”.          
         Ar administratīvi teritoriālo reformu atgriezties vēsturisko novadu (Kurzeme. Zemgale, Vidzeme, Latgale, Sēlija) un rajonu* vēsturiski ieveidotajā gultnē, ar to pilnveidojošām korekcijām, ar vietējo pamatiedzīvotāju līdzdalību. Administratīvi teritoriālās reformas turpinājumā atjaunot divlīmeņu lauku pašvaldības. Pirmais līmenis – pagasta pašvaldība, otrais līmenis – rajona pašvaldība. Abu līmeņu pašvaldību vēlēšanas notiek vienlaikus. Attiecīgā rajona pagastu pašvaldību vēlētāji saņem četrus vēlēšanu sarakstus: vienu pagasta pašvaldības deputātu (nealgotu) ievēlēšanai, otru pagasta vecākā (algota) ievēlēšanai, trešo rajona pašvaldībai (2. līmenim) pagasta virzīta kandidāta (algota) ievēlēšanai un ceturto, kas ir kopīgs visiem rajona pagastiem, rajona vadītāja (algota) ievēlēšanai. Kandidātus izvirza katra pagasta vēlētāju apvienība bez sasaistes ar kādu politisko partiju. Kandidātos var tikt izvirzīti jebkuras partijas biedri. Pagasta pašvaldību vada ievēlēti nealgoti deputāti un algots pagasta vecākais. Pagasta pašvaldība pieņem algotu grāmatvedi, kasieri, apkopēju un vēl kādu, atkarībā no būtiskas nepieciešamības un pagasta finansiālajām iespējām. Nekāda voluntāra, ar konkrētā pagasta pašvaldību un iedzīvotājiem nesaskaņota administratīvās teritorijas robežu grozīšana un obligāti pildāmo funkciju noteikšana no augšas netiek pieļauta. Katrs rajons saistīts ar pilsētu, kurai ir sava pašvaldība. To sadarbībai pilsētas pašvaldības valdē ieiet rajona vadītājs un otrādi – rajona pašvaldības valdē pilsētas pašvaldības vadītājs, abi ar lēmējbalss tiesībām. 
  *rajons ir latviskāks, apriņķis krieviskāks (tulkojums no “okrug”).     
        3) Jāmaina garīgā - dvēseliskā un agrārā nacionālā ekonomiskā ideoloģija:
no lauksaimniecības kā biznesa uz lauksaimniecību kā saimniekošanu – dzīvesveidu jeb stacionārā stāvokļa ekonomiku.                                                
        Lai laukus depopulizējošo situāciju mainītu pretējā virzienā, nepieciešams izstrādāt Agrārreformas likumu, kas lauksaimniecību no alkatīgā industriālā biznesa novirzītu uz nacionāli atbildīgu un ilgtspējīgu saimniekošanu – dzīvesveidu. Izstrādāt un realizēt projektu 100 000 sabrukušo un pamesto viensētu atjaunošanai ar jaunu ģimeņu piesaisti. Potenciālo saimnieku sagatavošanai nekavējoši organizēt mācību iestādes no zemākā līdz augstākajam līmenim. Jāmeklē un jāapmāca speciālisti un vadītāji kooperatīviem. Vai nu pašreizējais ceļš uz tautas attīstības iespēju ierobežošanu un padzīšanu no savas zemes, vai arī, radot interesi un iespēju atgriezties pie savas zemes un kā brīvam cilvēkam ar pašapziņu un pašcieņu ražot, kaut vai sākot ar vienu kazu un kartupeļu vagu, bet ražot. Pašiem ražot, nevienam nebūt parādā un nemaksāt viltīgos kredītus un paverdzinošo kredītu procentus. Būt neatkarīgiem saimniekiem savā zemē. Jāorganizē zemnieku ģimeņu saimniecību kooperācija - krājaizdevu sabiedrības, adekvātas tehnikas iegādei un izmantošanai, izejprodukcijas ražošanai, pārstrādei, eksportam, vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai. Valstij ražotnēm jāpiedāvā motivējošas privilēģijas (nodokļu atlaides, infrastruktūras izbūves nodrošināšana u.tml.). Valstij jāveicina un jāpalīdz radīt iespējas par adekvātu cenu realizēt mazajās saimniecībās ražoto produkciju. Lielo ES naudas summu iepludināšana industriālajā lauksaimniecībā argumentēti jāaptur, jānovirza mazo un vidējo zemnieku ģimeņu saimniecību attīstībai un to kooperācijas sistēmas stiprināšanai un pilnveidošanai.                        
          Sīkražotājam jākļūst par videi un kultūrvidei draudzīgu konkurētspējīgu lielražotāju caur kooperāciju. “Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un spēcīgs kopumā”. /J.Rainis.                   
          Saeimai un valdībai jāpārorientējas no šauras oligarhu un biznesmeņu interešu lobēšanas uz plašu tautas un valsts interešu lobēšanu.

            Saeimai un valsts vadītājiem iniciēt motivāciju jaunajām ģimenēm palikt Latvijā, pievēršoties saimniekošanas - dzīvesveida ekonomiskajam modelim laukos, tā samazinot bezperspektīvo slogu valstij, labdarības organizācijām un ES. Piemēram, 5 ha zemes un sava māja varētu nodrošināt ģimenes neatkarību, būt kā sociāls amortizators bezdarba krīzēs, garantēts darbs, patvērums no Covid-19 līdzīgām pandēmijām, apziņa, ka tava valsts par tevi un taviem bērniem domā, ka tava valsts tevi grib pieturēt, ka tu esi viņai vajadzīgs. Zemi ģimenei piešķir īpašumā ar likumā noteiktām atrunām - mērķi, tiesībām un pienākumiem. Mērķa galvenais uzstādījums – nodrošināt iespēju jaunajām ģimenēm sākt realizēt normālu dzīvi un veidot kuplas ģimenes.   
             Apziņa, ka ceļu Latviju, esmu saimnieks un pats sava likteņa veidotājs, dod dzīvei jēgu un neaizstājamu gandarījumu.
              Nav labāka man zināma piemēra, kā neleģitīmais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kura ideoloģiskā, valstiskā un saimnieciskā izpausme - dvēsele rezonēja ar tautas vairākuma dvēseli un tas noteica pirmskara Latvijas uzplaukumu. Mūslaiku paaudzei nav laimējies ar Latvijas valsts nacionālās intereses pārstāvošajiem deputātiem un Valsts vadītājiem, kas ar savu domāšanu, valodu, izteikumiem un stāju radītu pārliecību par patiesu dvēseles klātbūtni, protams, ar retiem izņēmumiem. Iespējams, ka viņu vidū ir arī ar augstām prāta spējām apveltītas personas, taču, ja prāta spējas ir bez nacionālās pašapziņas, tad var teikt, ka persona ir bez dvēseles, tātad – nepilnīga un neauglīga. Tas ir tāpat kā ar ziedu – lai arī skaists, bet, ja bez smaržas, tad bez dvēseles, nepilnīgs. Cēlonis – vairāku paaudžu audzināšana pretēji latviešu tautas un Latvijas valsts nacionālajām interesēm.           
          Lauksaimniecība kā biznesa ekonomikas modelis nespēj piedāvāt garīgi iedvesmojošu nacionālās audzināšanas un tautsaimniecības politiku un ir iznīcinājis latviešu tautas esības prieku.          
            Teiktajam spilgtākais apliecinājums ir demogrāfiskā bilance laikposmā no 1991. līdz 2018. gadam: (-) 289 153, vidēji (-) 10 327 pilsoņi gadā.     
           
 Esības prieku nevar atjaunot bez nacionālās pašapziņas kodola – tēvzemes, savas tautas un valsts mīlestības, patiesības, taisnīguma, vienlīdzības, atbildības apziņas un pašcieņas. Un pirmā kārtā Saeimas deputātos un valsts vadītājos.    
            Valsts uzplaukumu nosaka cilvēka dvēseles stāvoklis, ne novada lielums un naudas daudzums, piedāvāto pakalpojumu un izklaižu klāsts. Mūsdienu agrārā politika ir novirzīta uz sliedēm, kas ved projām no latviešu tautas un Latvijas valsts dzīvībai svarīgajiem mērķiem. Bez nacionālās ideoloģijas latviešu nācijas un Latvijas valsts pastāvēšana ir būtiski apdraudēta. Šī apdraudētība ir jānovērš! Un tas ir jādara mūsu ievēlētajiem deputātiem, lai savai bezatbildībai attaisnojumu nebūtu jāargumentē ar Māras Zālītes mierinājumu:

“Neraudi, brālīti, neraudi, Mums dziesma par dzimteni kļūs. 
     Kad tēvzeme izdalīta, Dziesma mums tēvzeme būs.”

 

Andrejs Lucāns, pensionēts agronoms. 

Bilde @

 

Pievienot komentāru

Biedrība “Atvērtās Pārvaldības Partnerība Latvijā” nav atbildīga par publicētiem komentāriem.
Neētiski, citu cilvēku godu un cieņu aizskaroši vai rasu un nāciju naidu veicinoši komentāri, iepriekš nebrīdinot, tiks dzēsti!
Reģistrējies un izmantojat plašākas komentēšanas iespējas.

Aizsardzības kods
Atjaunināt