• Emeritētais profesors Pērs Fāls – Enerģētika un vide, Čalmersa Tehnoloģiju universitāte, Gēteborga.
• Matss Nilsons – Vides ekonomikas asociētais profesors Sēdertornas universitātē.
• Magnuss Henreksons – Ekonomikas profesors Rūpniecības ekonomikas institūtā (IFN).

Vēja elektrostacijas atrodas izkliedētā veidā un parasti tālu no patērētājiem, tāpēc to izmantošana prasa lielus ieguldījumus tīklu izbūvē, kas sadārdzina tīkla pakalpojumus. Turklāt šīs nav vienreizējas izmaksas, jo tīkli ir arī jāuztur. Kā risinājums tika piedāvāta atomelektrostacija, kas ļautu izvairīties no šādām izmaksām tīklam.

Papildus izkliedētam tīklam, problēma ar laikapstākļiem atkarīgiem enerģijas ražošanas risinājumiem ir nepieciešamība stabilizēt ražošanu. Kad ir elektrība un tās nav, ir jābūvē alternatīvas sistēmas, kas arī ir papildu izmaksas, kas patērētājam galu galā būs jāsedz ar savu elektrības rēķinu.

Profesori norādīja, ka jau tagad ir skaidrs, ka valstīm ar augstu saules enerģijas patēriņu ir jāuztur arī fosilā kurināmā spēkstacijas. Tomēr šeit rodas paradokss: jo vairāk saules un vēja ir sistēmā, jo mazāk ogļu un gāzes elektrostaciju var piekļūt tirgum ar savu dārgāko produkciju. Tāpēc tām ir divas iespējas: vai nu bezvēja un mākoņainās dienās noteikt ārkārtīgi augstu cenu, lai atgūtu savas izmaksas, vai arī patērētājam ir jāmaksā tām pastāvīga subsīdija tikai tāpēc, lai elektrostacijas būtu gatavas "iedarboties" jebkurā laikā, kad vējš norims un satumsīs.

Tāpēc ir acīmredzams, ka runas par lētu atjaunojamo enerģiju neatbilst patiesībai. "Cena, ko patērētāji maksā par elektroenerģiju, ir pieaugusi valstīs ar lielu saules un vēja enerģijas īpatsvaru," teikts ziņojumā.

Kad politikas veidotāji runā par atjaunojamās enerģijas jeb, konkrētāk, vēja enerģijas, zemo cenu, viņi koncentrējas tikai uz vienu komponentu – biržas cenu, atzīmēja profesori. Papildu elektrostaciju būvniecības izmaksas, lai līdzsvarotu tīklu un sistēmu, tiek ignorētas. Ziņojumā kā piemērs minēta Vācija, kur atjaunojamās enerģijas jauda ir divreiz lielāka nekā patērētāju pieprasījums, bet puse enerģijas joprojām nāk no (fosilā) kurināmā elektrostacijām.

Slēptās izmaksas

Profesori par Zviedriju raksta, ka, lai gan valstī ir liela hidroelektroenerģijas ražošanas jauda, to vairs nevar izmantot, lai līdzsvarotu energosistēmai pievienoto vēja enerģiju, jo hidroelektroenerģijas jauda tam jau ir pilnībā rezervēta. «Vienīgais sistēmas pakalpojums, ko vēja elektrostacijas var piedāvāt, ir neražot un joprojām saņemt samaksu," raksta ziņojuma autori.

Arī zviedru pētnieki uzskata, ka apgalvojums, ka vietējie patērētāji saņem lētu vēja elektroenerģiju, neatbilst patiesībai - viņi savā analīzē atklāj, ka par lētām cenām elektroenerģija tā vietā tika pārdota ārzemēs, tāpēc zviedri no tā neguva labumu. Arī igauņu enerģētikas eksperti ir pauduši tādas pašas bažas, kad viņi ir ierosinājuši valdībai neveidot atbalsta shēmas vēja elektrostacijām.

Ziņojumā kā vēja elektrostaciju trūkums tiek minēts arī to kalpošanas laiks. Komerciāli vēja elektrostacijas paredzamais darbības laiks ir 25–30 gadi, taču prakse rāda, ka jūras vēja elektrostacija var darboties vidēji 12 gadus, bet sauszemes vēja elektrostacija - 15 gadus.

Ziņojumā norādīts, ka cilvēki bieži vien nevēlas runāt par vēja elektrostaciju negatīvajiem aspektiem: to ietekmes uz vidi dēļ tās var ietekmēt valsts militārās aizsardzības spējas, tās traucē vietējiem iedzīvotājiem un samazina vietējo nekustamo īpašumu vērtību. Piemēram, Zviedrijā vēja elektrostaciju «parāds» īpašniekiem viņu īpašumu vērtības samazināšanās dēļ tiek lēsts 100 miljardu Zviedrijas kronu (9,14 miljardu eiro) apmērā.

Zinātnieki arī neredz risinājumu vēja un saules enerģijas uzkrāšanā vai akumulatoru tehnoloģiju ieviešanā. Zviedrijai būtu nepieciešama vairāk nekā 1 TWh uzglabāšanas jaudas, bet tā būtu viena trešdaļa no visas pasaules uzglabāšanas jaudas 2024. gadā. Turklāt šāda jaudīga akumulatoru elektrostacija izmaksātu aptuveni septiņus procentus no Zviedrijas iekšzemes kopprodukta. Tā arī neglābtu vidi, jo šāda akumulatoru elektrostacija desmit gadu laikā emitētu 15 tonnas oglekļa dioksīda. «Tādējādi pats nepieciešamais akumulatoru uzglabāšanas risinājums būtu atbildīgs par veselu trešdaļu no Zviedrijas oglekļa emisijām!» sašutumā rakstīja zinātnieki.