Kritiskas domas par Latvijas ārpolitiku 20. gadsimtā

Pastāv uzskats, ka starptautiskās attiecības ir vienīgā sfēra, kurā kopš 1918. gada nepārtrauk­ti pastāvējusi Latvijas valsts un darbojušies tās pārstāvji. 

Vienlaikus ārpolitika ir parādījusi tos Latvijas politiskās kultūras trūkumus, kas izriet no neskaidrības par Latvijas identitāti un ģeopo­litisko piederību, kā arī no elites nespējas īstenot tautas uzticēto suverēno varu.

Šī raksta mērķis ir pamatot uzskatu, ka starp­karu posmā Latvijas ārpolitika pieļāva funda­mentālas kļūdas. Mūsdienu valsts centusies tās labot, tomēr elites mazdūšība, hēdonisms un bezatbildība turpinās. 

«Zelta laikmeta» meklē­jumi pirmās republikas vēsturē izrādās tikai ērta politiska mitoloģija, kas krasi kontrastē ar 1940. gada katastrofas traumu, Otrā pasaules kara un okupācijas laika pieredzi un joprojām ietekmē sabiedrības attieksmi pret starptautiskās politi­kas norisēm.

Vēsture, identitāte un ģeopolitika

Latvijas ārpolitika izauga no priekšstatiem par latviešu identitāti un patstāvību, kas veidojās 19. gadsimta otrajā pusē. Pamatā bija jaunlatviešu pieņēmums, ka Livonijas un Baltijas provinču pagātne nav latviešu mantojums. Krišjānis Valde­mārs ceļu uz labāku nākotni redzēja beznosacī­jumu lojalitātē Krievijas monarhijai un krieviskā kultūras orientācijā. Monarhists Fridrihs Veinbergs latviešu identitāti saistīja ar Lietuvas vēstu­ri. Viņš uzsvēra, ka latviešu un lietuviešu vēstu­riskā misija ir būt par valni pret vācu ekspansiju.

Būtībā agrīnie priekšstati par latviešu vietu pa­saulē pamatoja Latvijas piederību Krievijas tel­pai. Lai gan 20. gadsimta sākumā radās dažādas idejas par Latvijas autonomiju, latviešu identi­tāte netika šķirta no Krievijas valsts. 

Pat sociālrevolucionāra Miķeļa Valtera klusais aicinājums lauzties ārā no Krievijas sākotnēji balstījās vienī­gi negācijā pret tās sociālpolitisko sistēmu, bet ne atziņās par rietumnieciskas orientācijas nepie­ciešamību un vēsturisku saikni ar Eiropu.

Pirmā pasaules kara laikā latviešu politiķi pa­sludināja Vāciju par eksistenciālu draudu gan Krievijas valstij, gan latviešu tautai. Patstāvības centieni 1917. gadā nesniedzās tālāk par formulu «brīva Latvija brīvā Krievijā». Atsaucību neguva ne lietuviešu politiķa Jona Šļūpa doma par lat­viešu un lietuviešu kopvalsti, ne igauņu politiķa Jāna Tenisona ideja par Baltijas un Skandināvijas valstu federāciju.

Tā laika latviešu politiskie dar­binieki bija iegrimuši pārlieku ilgās pārdomās par trim būtiskiem jautājumiem. Pirmkārt, vai un kā atdalīties no Krievijas? Otrkārt, cik plaša patstā­vība Latvijai būtu vajadzīga? Treškārt, kādi ārēji spēki varētu sniegt atbalstu un nodrošināt Latvi­jas neatkarību?

Lēmumi par atdalīšanos no Krievijas ātrāk attīstījās vācbaltiešu vidē. 1918. gadā Padomju Krievija atteicās no tiesībām uz Baltijas provin­cēm, rezultātā 22. septembrī Rīgā tika proklamē­ta Baltijas valsts. 

Tikai 18. novembrī Latvijas Tau­tas padome (LTP) pasludināja Latvijas Republiku. Līdz pat 1918. gadam latviešu politiķi bija cerēju­ši tikai uz provinces līmeņa pašpārvaldi un viņu priekšstati saistījās ar autonomijas ideju, tāpēc skaidrības par jaunās valsts starptautisko statu­su nevienam nebija. LTP un Pagaidu valdība uz­skatīja, ka attiecības ar ārvalstīm nākotnē noteiks Satversmes sapulce. Sociāldemokrāti piebilda, ka viņu mērķis ir «sociālistiska republika brīvu tautu savienībā». 

Centriskās partijas iestājās par orientāciju uz nekonkrētu «tautu savienību» sa­skaņā ar Antantes nostādnēm par tautu pašno­teikšanās tiesībām, kas nemaz neparedzēja mazo tautu tiesības uz neatkarīgām valstīm.

Latvijas valsts tika radīta lielā steigā, pat ne­meklējot kopēju izpratni par tās identitāti un sta­tusu starptautiskajās attiecībās. 

Topošās valstsnācijas pārstāvjiem nebija priekšstata, kā samērot neseno piederību Krievijai ar ilgstošo Rietumu kristietības un vācu kultūras ietekmi Baltijas tel­pā. 

Risinājums tika atrasts moderno universālo politisko principu adaptācijā, pasludinot egalitāru republiku un noraidot jebkādu saikni ar ie­priekš pastāvējušām valstiskām struktūrām, jau pašā sākumā tika ignorēta ģeopolitika, kas mūs­dienu igauņu pētnieka Magnusa llmjerva skatī­jumā ietver trīs vienlīdz svarīgus aspektus — ģeo­grāfiju, politiku un vēsturi.

Bulduru konferences atklāšanas sēde Rīgas pilī 1920. gada 6. augustā. Sēdi vada Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (galda galā). Sestais no kreisās — ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Fotogrāfs — Mārtiņš Lapiņš, Ārlietu ministrijas arhīvs

Suverenitātes nasta

Jaunās elites apjukums, neizpratne par suvere­nitātes nozīmi un saviem pienākumiem izpaudās ārpolitiskajā darbībā. 

Zigfrīds Meierovics 1918. gada oktobrī pieslējās domai, ka nākotnē jāveido Baltijas jūras valstu konfederācija. Lielbritānijas ārlietu ministra Artūra Balfūra notu viņš iztēloja par Latvijas neatkarības atzīšanu, lai gan tās reā­lā nozīme bija tikai starpstāvokļa fiksēšana pirms Parīzes miera konferences, kas sanāca 1919. gadā. 

Svarīgi, ka pirms valsts proklamēšanas Meiero­vics varēja pārstāvēt tikai latviešu politisko par­tiju apvienību, kam tobrīd bija ne vairāk kā varas pretendenta statuss.

Somu pētnieks Marko Lehti pamatoti uzskata, ka Baltijas valstu mērķis 1918.—1919. gadā nebija patiesa neatkarība, bet iekļaušanās jaunos fede­rālos vai konfederālos veidojumos. Jaunās elites vēlējās sasniegt tikai «iekšējo» suverenitāti (kon­troli pār procesiem savā teritorijā), dalot «ārējo» suverenitāti ar citām valstīm un atstājot svarīgā­kos ārpolitikas jautājumus lielvalstu vai starp­tautisku struktūru ziņā.

Pirmā pasaules kara beigas spieda izšķirties par aktīvāku rīcību. 

Latviešu politiķi nevēlējās palikt lielinieku Krievijas sastāvā, bet vienlaikus norai­dīja ciešākas sadarbības iespēju ar Vāciju. 

1919. gada pavasarī Jāņa Čakstes vadītā delegācija Parī­zes miera konferencē izstrādāja memorandu par Latviju, kas skaidri postulēja četras lietas. 

Pirm­kārt, latviešu un vāciešu intereses esot pilnīgi ne­savienojamas. 

Otrkārt, federālas Krievijas valsts atjaunošana būtu leģitīma, taču nav iespējama. Treškārt, Latvija vēlētos sadarboties ar Krieviju ekonomikā. 

Ceturtkārt, miera un stabilitātes vār­dā vēlams novērst Krievijas un Vācijas sadarbību, atdalot tās ar Antantei draudzīgu valstu joslu.

Šīs idejas atspoguļoja naivu bēgšanu no nepa­tīkamās vēstures, kā arī ilūzijas par Antantes ie­spējām fundamentāli mainīt Eiropas ģeopolitiku.

Vienlaikus tās apliecināja 19. gadsimta rusifikā­cijas politikas efektivitāti. Latvijā tā bija radījusi iracionāli prokrievisku un pretvācisku nacionālo eliti, kas distancējās no komunistu režīma, vien­laikus cerot uz tā transformāciju un sadarbību ar Krieviju tuvā nākotnē. 

Tiesa, 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā Pagaidu valdība bija spies­ta pieņemt palīdzību no Vācijas — vienīgā spēka, kas piedāvāja militārus resursus aizsardzībai pret lielinieku uzbrukumu un spēja nodrošināt to sa­kāvi. 

Tomēr jau gada otrajā pusē Vācijai relatīvi draudzīgais Miķelis Valters tika izstumts no valdības, bet Zigfrīds Meierovics pārņēma kontroli pār ārpolitiku un pieteica Vācijai karu. 

Vēlāk šis ekscentriskais solis pārtapa mītā par to, ka Lat­vija vienā karā sakāvusi divas lielvaras un tāpēc spēs saglabāt neatkarību bez sabiedroto attiecī­bām ar kādu lielvalsti.

Cīņa par atzīšanu?

Parīzes miera konferencē lielvalstis neatzi­na Baltijas valstu neatkarību. 

Antante turējās pie uzskata, ka par Krievijas nomales tautu sta­tusu jālemj Krievijas Satversmes sapulcei. 

Lat­vijas pirmā lielā diplomātiskā akcija beidzās ar neveiksmi. 

Alternatīvie risinājumi vairāk bija mi­litāri nekā politiski - meklēt īslaicīgus sabiedro­tos savas teritorijas atkarošanai no lieliniekiem, pēc tam būvēt sadarbību starp reģiona valstīm apstākļos, kad starptautiskas atzīšanas joprojām nebija.

Baltijas valstis izvēlējās slēgt separātus miera līgumus ar Padomju Krievijas agresīvo un tota­litāro režīmu, izstājoties no cīņas pret komunis­tiem. 

Padomju valdība gan nebija starptautiski atzīta, un juridiski turpināja eksistēt Krievijas Republika — valsts bez valdības. 

Komunistu re­žīma līgumi nevarēja dot garantijas Baltijas val­stu neatkarībai gan tāpēc, ka pats Ļeņins šādas vienošanās uzskatīja par īslaicīgu piekāpšanos starptautiskajai buržuāzijai, gan arī tāpēc, ka An- tantes valstis joprojām cerēja uz lielinieku varas sabrukumu un nebija gatavas to atzīt līdz pat pē­dējās «balto» armijas sakāvei Krimā.

Vienlaikus turpinājās Polijas un Padomju Krievijas karš. Baltijas valstu slēgtie miera līgumi ļāva komunistiem koncentrēt spēkus poļu fron­tē, gala rezultātā paturot savā kontrolē lielāko daļu baltkrievu un ukraiņu teritorijas. 

Tieši tas radīja pamatu Krievijas imperiālisma atdzimša­nai PSRS veidolā jau tuvā nākotnē. Kopumā šie līgumi daudz vairāk atbilda Padomju Krievijas mērķim diplomātiski pārraut «imperiālistiskā aplenkuma loku» nekā Baltijas valstu ilgtspējas interesēm.

Latvijas suverenitātes juridiska noformēšanās nebija pabeigta līdz pat atzīšanai de iure 1921. gada janvārī. Izšķirošu impulsu deva Antantes valstu politikas maiņa pret Padomju Krievi­ju, Latvijas diplomātijai šeit bija daudz mazāka nozīme nekā Krievijas Pilsoņu kara rezultātiem. 

ASV neatzina Latvijas valdību līdz pat 1922. gada jūlijam un tad izdarīja to ar atrunu, ka Vašingto­nas nostāja Krievijas teritoriālās integritātes jau­tājumā nemainās. 

Tomēr arī vēl neatzītas valsts statusā Latvija iesaistījās reģionālās sadarbības formāta meklējumos. No 1919. līdz 1925. gadam notika virkne starpvaldību konferenču ar Baltijas valstu, Polijas un Somijas piedalīšanos. Viena no tām sanāca Bulduros.

Latvijas pieeju noteica Meierovics. Viņš uz­skatīja, ka pēc miera līguma ar Padomju Krieviju aizsardzības jautājumi nav nozīmīgi, starptau­tiskā sadarbība jāvērš uz ekonomisku un poli­tisku integrāciju. Līdz ar to iekšpolitiskie un ār­politiskie procesi atradās zināmā pretrunā. 

Nedz Bulduru konferencē, nedz ari vēlāk netika izvei­dota plaša aizsardzības alianse pret komunistis­ko Krieviju, bet citas tur izveidotās sadarbības struktūras beidza savu eksistenci jau pāris gadu laikā. 

Interesanti, ka 1922. gadā pieņemtā Sa­tversme neparedzēja iespēju Latvijai iekļauties federālos vai konfederālos veidojumos, kamēr pati reģionālas savienības ideja atspoguļoja tieši tādu domāšanu.

Ārpolitikas stratēģija līdz pat 1925. gadam at­spoguļoja koncepcijas, ko bija radījis impēriju sabrukums kontinentālajā Eiropā. Sevišķi Čehoslovākijas vadītāja Tomāša Masarika domu par bufervalstu joslu telpā no Vācijas līdz Krievijai, kas būtu jāorganizē Donavas un Baltijas jūras fe­derācijās. 

Arī te izpaudās ģeopolitikas noliegums. Polijas, Baltijas valstu un Somijas savienībai ne­bija precedenta, tās saistīja vienīgi ilgstoša atka­rība no Krievijas impērijas.

1925. gadā reģionālo konferenču process bei­dzās bez konkrētiem rezultātiem. 

No Latvijas viedokļa vienīgais panākums bija disfunkcionāla aizsardzības savienība ar Igauniju. 

Latvija palika Krievijas nomales valsts statusā, rīcībspējīga re­ģionālās sadarbības struktūra netika radīta. 

Tajā pašā gadā Latvijas ārpolitikā notika orientācijas maiņa no Meierovica definētās «vertikālās līni­jas» (reģionālā sadarbība ar ziemeļu un dienvidu kaimiņiem) uz «horizontālo līniju» (manevrēšana starp PSRS un Vāciju).

Papīra garantijas 

Neveiksmīgie centieni veidot reģionālu drošī­bas sistēmu Latvijai radīja milzīgu izaicinājumu — nepieciešamību pašai uzņemties visas suverē­nas valsts funkcijas tik tālu, cik to neierobežoja saistības pret Tautu Savienību. 

Galvenais jautā­jums bija attiecību veidošana ar PSRS un Vāciju, kas bija dominējošie spēki Baltijas jūras reģionā. 

Tomēr šajā nogrieznī nebija simetrijas. Veimāras republika joprojām bija vāja valsts, ko ierobežo­ja Versaļas līgums. Turpretim PSRS strauji no­stiprinājās gan militāri, gan politiski, gan eko­nomiski.

Latvijas reakcija uz jauno situāciju bija duāla. 

No vienas puses, tika meklēta sadarbība ar PSRS, no otras — lielvalstu garantijas savai drošībai. Abi motīvi skaidri izpaudās Fēliksa Cielēna politikā 1926.—1927. gadā. Sociāldemokrātu senais sapnis par saimniecisko sakaru atjaunošanu ar PSRS uz laiku piepildījās, noslēdzot tirdzniecības līgumu. Tas deva īslaicīgu labumu, taču kopumā uzska­tāms par anomāliju, jo Latvijas lielākie tirdznie­cības partneri ilgstoši bija Vācija un Lielbritānija.

Cielēna pieeja nozīmēja iesaisti PSRS un Fran­cijas saspēlē ar nolūku izolēt Vāciju. Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgums tika parafēts 1927. gadā un noslēgts 1932. gadā. Turpinājās pretvāciska politika, kas saasinājās pēc Hitlera nākšanas pie varas. Tā ignorēja iespēju balstīt Latvijas ne­atkarību uz ciešiem ekonomiskiem sakariem ar Vāciju. 

Nekad netika saprasts, ka Latvijas atdalī­šanas no Krievijas nevar būt tikai politiska - tai nepieciešama arī apzināta ekonomisko, izglītības un kultūras sakaru pārorientācijā.

Lielākajā puķupodā kociņš ar atzīmi «de jure», mazākajā — «de facto ».
Ulmanis: «Kamdēļ tā dārgā sēkla tik ilgi nedīgst? Zigfrīd, palaidni, tu man to podu būsi par sausu turējis!» Meierovics: «Kungs Dievs mans liecinieks! Es viņu divus gadus esmu laistījis ar labāko šampanieti...» Riharda Zariņa zīmējums, publicēts žurnālā Svari, 1920. gada 2. nr.

Rietumu—Austrumu līnijas īstenošana ārpo­litikā nevarēja būt sekmīga tāpēc, ka līdzsvars starp PSRS un Vācijas faktoriem netika sasniegts. Politiski un militāri Rīgai bija ciešākas attiecības ar Maskavu, ekonomiski — ar Berlīni. Ģeogrāfis­ki un vēsturiski Latvija bija tuvāka Krievijai. To varēja kompensēt tikai mērķtiecīga tuvināšanās Berlīnei, taču tās nekad nebija. Līdz pat 1940. gadam Latvija turpināja dzīvot Krievijas ēnā, to īsti neapzinoties un neatzīstot Apdraudējuma sajūtas nebija — Latvijas valdības paļāvās uz lī­gumiem ar PSRS. Valsts negatavojās aizsardzībai pret iespējamo PSRS agresiju. Pat 1939. gada no­vembri Latvijas armijas manevros tika izspēlēta bruņota sadursme ar Vāciju.

Drošības meklējumi ilgstoši tika būvēti uz ne­reālām cerībām, ka Versaļas sistēma un Tautu Sa­vienība iemieso neatgriezenisku starptautisko tiesību triumfu. Tajās tika balstītas visas idejas par lielvalstu garantijām — gan divpusēju neuz­brukšanas līgumu, gan daudzpusējas vienošanās formā. Drošības politika palika atrauta no mili­tārās dimensijas un ģeopolitikas. Pāreja no par­lamentārās demokrātijas uz autoritārismu 1934. gadā būtiski neietekmēja ārpolitikas kursu. Ār­lietu resora vadītājs un kopš 1936. gada ari mi­nistrs Vilhelms Munters uzskatīja PSRS par dro­šāko miera uzturēšanas faktoru Austrumeiropā, atbalsojot Meierovica atziņu, ka komunistu režī­ma krišana Krievijā nav Latvijas interesēs.

Autoritārā režīma apstākļos ārlietu resorā sa­glabājās iespēja izteikt atšķirīgus viedokļus, to­mēr Latvijas ārpolitikai nebija vajadzīgi alterna­tīvi plāni. Diplomātija atspoguļoja iedomas par savu veiklību, manevrējot starp ārējiem spēkiem. Taču lielvalstīm tas radīja vienīgi pamatotus jau­tājumus par to, vai Latvija tiešām ir pašpietie- kams un noturīgs valstisks veidojums.

Eksistenciālā izvēle

Pāreja uz neitralitātes politiku 1938—1939. gadā atspoguļoja nespēju un nevēlēšanos izda­rīt jebkādu stratēģisku izvēli. Būtībā — iluzoras cerības palikt Versaļas sistēmas komforta zonā. Šāda politika ignorēja Pirmā pasaules kara mācī­bas. Piemēram, Beļģijas neitralitātes niecīgo no­zīmi liela mēroga militārā sadursmē vai faktu, ka pat Latīņamerikas valstis uzskatīja par vajadzīgu iesaistīties karadarbībā, lai varētu sēdēt pie miera sarunu galda.

Arī Minhenes vienošanās signāls par Eiropas kartes pārdales sākumu Rīgā netika uztverts. Ne­pieciešamība pozicionēt Latviju jauna pasaules kara situācijai, laikus pieslienoties vienam vai ot­ram valstu blokam, netika apjausta. Pieeja ārpo­litikai nemainījās. Primārās intereses tika saistī­tas ar savas sociālpolitiskās sistēmas saglabāšanu, proti, «iekšējo» suverenitāti. Plašākas ilgtermiņa domāšanas vienkārši nebija. Latvijas elite nekā­di nespēja aptvert, ka valsts «ārējā» suverenitāte nozīmē arī piedalīšanos karā un pēckara pasau­les veidošanā.

Piesliešanās kādai lielvalstij kara priekšvakarā vai sākumā Eiropas vēsturē nav nekas neparasts. Čehoslovākija centās garantēt savu drošību, slē­dzot savstarpējas palīdzības līgumus ar Franciju un PSRS. Polija balstīja savu aizsardzības politi­ku uz ciešu sadarbību ar Franciju un Lielbritā­niju, saņemot britu garantijas 1939. gada martā. Pat Igaunija līdz 1939. gada rudenim centās po­litiski tuvināties Vācijai, pamatoti uzskatot PSRS par galveno draudu. Taču Latvija gluži vienkārši nebija spējīga īstenot aktīvu ārpolitiku.

To noteica ne tikai Lielbritānijas un Francijas vienaldzība, bet arī ilgstoši kultivētais pretvācis- kais noskaņojums, elites fatālisms un organiskā saikne ar Krievijas kreiso politisko kultūru, kas balstījās latviešu politiķu slāņa pieredzē pirms 1918. gada. Latvijas ārpolitikas strupceļu nevar viennozīmīgi saistīt ar Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Strukturālie iemesli, kas bija šīs situācijas pamatā, kopumā pastāvēja arī parlamentārās de­mokrātijas posmā. Staļina režīma raksturs netika adekvāti novērtēts nekad.

Mūsdienu skatījumu uz ārpolitikas izvēlēm nosaka vēsturiskās atmiņas apsēstība ar 1940. gada notikumiem, kas izriet no pieņēmuma par «zelta laikmeta» pastāvēšanu pirms tam. Starp­karu posma politiskā elite tiek atbrīvota no at­bildības par valsts likteni, noveļot visu vainu uz nepārvaramo varu, ko iemieso Molotova—Ribentropa pakts.

Pat zinātniskā literatūra par vienīgo alternatīvu Latvijas īstenotajai ārpolitikai parasti uz­skata ciešāku Baltijas valstu sadarbību. 

Tomēr racionālāk būtu vēsturiskās norises vērtēt caur 1945. gada prizmu. Proti, salīdzināt Latviju ar tām valstīm, kas, uz laiku zaudējot neatkarību, spēja to atjaunot pēc kara beigām — kaut vai PSRS satelīta veidolā. 

Latvijas pieredze liecina, ka padomju okupācija un aneksija bija ļaunā­kais, kas vispār varēja notikt. 

Baltijas valstu lik­tenis kopējā Eiropas kontekstā bija īpašs — tikai tās tika pakļautas masveida migrācijai un rusi­fikācijai, kas vietējām tautām nozīmēja ne tikai valstiskuma zaudējumu, bet ilgtermiņā arī ek­sistenciālus draudus.

Vēsturnieks Edgars Andersons ir pamatoti uz­svēris, ka Latvijas atteikšanās no kopējām PSRS, Lielbritānijas un Francijas garantijām 1939. gada vasarā bija zaudēta iespēja nodrošināt vismaz ie­robežotu suverenitāti pēckara situācijā, savlaicīgi un nosacīti brīvprātīgi pieņemot padomju pro- tektorātu. Līdz ar to — piedaloties karā kā mi­nēto valstu sabiedrotajai. Nevar noklusēt faktu, ka teorētiski pastāvēja arī šāda stratēģiska izvēle. Vienlaikus vērts turēt prātā, ka savu vietu pēcka­ra starptautisko attiecību sistēmā spēja saglabāt arī tās valstis, kas kādu laiku karoja Vācijas pusē un tika\ pēdējā brīdī pieslējās antihitleriskajai koalīcijai.Taču Latvijai nebija pat tādas iespējas.
 

Ārpolitikas mitoloģija

1940. gada imperatīvs pagaidām izslēdz dis­kusiju par ārpolitiskās izvēles ilgtermiņa sekām. Kritiska analīze aizvietota ar mītiem. Bieži uz­svērta doma, ka Latvijas valsts nepiedalījās karā un tāpēc nav atbildīga par tā norisēm un sekām. Taču šāda pieeja noliedz Latvijas sabiedrības augšslāņa atbildību pret tautu 1939.—1945. gada ' notikumu kontekstā. Rroti, faktu, ka tieši nepie­dalīšanās karā pārvērta Latvijas zemi un cilvēkus par resursiem lielvaru cīņā, liedzot iespēju aiz­stāvēt sevi un ietekmēt nākotni. 1940. gada vasa­rā Latvijas augšslānis zaudēja varu, mantu, izcilu stāvokli sabiedrībā, pat brīvību un dzīvību. Taču Latvijas tautas zaudējumi sākās jau ar vācbaltie­šu piespiedu izceļošanu 1939. gadā, turpinājās ar masveida deportācijām un holokausta noziegu­miem 1941. gadā, kā arī iesaisti karadarbībā līdz pat 1945. gadam un došanos trimdā.

Maldinošs ir uzskats, ka Latvijas diplomātis­kais dienests konsekventi pretojās okupācijas varām un nesa neatkarības ideju jau kopš 1940. gada vasaras. 

Daļa bijušo ārlietu resora darbi­nieku sadarbojās vai nu ar padomju okupācijas varas iecelto Augusta Kirhenšteina valdību, vai ar nacistu izveidoto Latviešu zemes pašpārval­di, ieņemot tajā atbildīgus amatus. 

Reti minēts, ka vairāki diplomāti (ieskaitot bijušos ministrus Fēliksu Cielēnu un Ludvigu Sēju) 1940. gadā labprātīgi atgriezās okupētajā Latvijā un centās sadzīvot ar jauno varu. Atlaistais kara ministrs ģenerālis Krišjānis Berķis tomēr atgriezās Latvijā no Somijas, jo tika šantažēts, turpretim Ludvi­gam Sējam ģimenes intereses bija svarīgākas par pienākumu pret valsti. 

Savukārt Fēlikss Cielēns, līdzīgi dažiem citiem sociāldemokrātiem, izņe­mot bijušo Saeimas priekšsēdi Paulu Kalniņu, 1940. gada vasarā bija naivi pārliecināts, ka ko­munisti bez viņiem neiztiks. 

Aizmirsts, ka Lat­vijas diplomāti parādīja nekompetenci vai maz­dūšību, savus novēlotos protestus pret PSRS agresiju adresējot tikai rezidences valstu iestā­dēm un pat neriskējot apelēt pie citu valstu pār­stāvjiem.

Kolektīvu, koordinētu un profesionālu darbī­bu nebija. 

PSRS rīcība Latvijā 1940. gada vasarā tika kvalificēta kā okupācija un aneksija tikai ret­rospektīvi.

Skaidri un savlaicīgi formulētas pozī­cijas trūkums bija viens no iemesliem, kāpēc par Baltijas valstu statusu līdz pat 1991. gadam nebija pilnas skaidrības. 

Kaut gan vairāk nekā 50 pasau­les valstis nebija nepārprotami atzinušas aneksi­jas leģitimitāti, realitātē pastāvēja liela viedokļu dažādība, daudzas valstis izvairījās paust jelkādu viedokli un vēlāk to interpretēja atbilstoši poli­tiskajai situācijai.

Konsekventu nostāju ieņēma vienīgi ASV, to­mēr arī Vašingtonas nostāju nenoteica Latvijas diplomātu darbība. 

Diemžēl tas bija pilnīgi da­biski — Latvijas valdība 1939.—1940. gadā nebija protestējusi pret PSRS rīcību. Gluži otrādi, valsts augstāko amatpersonu oficiālie paziņojumi to vērtēja pozitīvi.

Šajā kontekstā zināma nozīme ir arī citiem nepatīkamiem faktiem. 

Latvija 1939. gadā nenosodīja PSRS un Vācijas agresijas aktus, slēdza Polijas vēstniecību Rīgā, atturējās Tautu Savienības balsojumā par Somiju. 

Latvija rīkojās kā PSRS protektorāts, labprātīgi uzliekot ierobe­žojumus savai suverenitātei un ārpolitikai. 

Līdz ar to nākotnes diskusijās būtu vērts risināt jau­tājumu par to, vai Latvija pēc 1939. gada 5. ok­tobra Savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas joprojām bija neitrāla valsts vai PSRS sabiedrotā subordinēta partnera statusā.

Protams, diplomātiskā dienesta iespējas oku­pācijas periodā ierobežoja adekvātu pilnvaru trūkums. 1940. gada ārkārtas pilnvaras Kārlim Zariņam faktiski bija tikai Ministru kabineta sē­des protokola izraksts. Šāda dokumenta atzīšana bija atkarīga vienīgi no ārvalstu politiskās izvē­les, ko noteica pretrunas ar PSRS.

Taču galvenais ierobežojums bija tas, ka Latvijas vadība nekad nebija domājusi par trimdas valdības izveidoša­nu un darbību okupācijas apstākļos. Tas bija gal­venais faktors, ar ko kara laikā Latvija atšķīrās no virknes citu okupēto valstu un noteica neiespējamību ietekmēt starptautiskās norises. 

Politiskā elite vienkārši nebija pievērsusi uzmanību starp­tautiskajām tiesībām un «ārējai» suverenitātei, vietā liekot cerības saglabāt zināmu autonomiju PSRS kontrolē.

Valstiskās nepārtrauktības doktrīnas pama­tus okupācijas periodā pakāpeniski lika Latvijas diplomāti un juristi ārzemēs. Šie cilvēki izpildī­ja savu profesionālo un pilsonisko pienākumu. 

Latvijas sūtniecībai ASV un diplomātiem vairā­kās citās valstīs noteikti bija pozitīva loma tautas centienos atgūt neatkarību. Pirmkārt, tā izpaudās sadarbībā ar latviešu trimdas organizācijām, kam jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem radās iespējas ietekmēt mītnes zemju valdības, apelēt pie sa­biedriskās domas un starptautiskiem forumiem. Otrkārt, iebilstot pret centieniem starptautiski leģitimēt LPSR transformāciju par jaunu neatka­rīgu valsti 1990.—1991. gadā. 

Taču kopumā Lat­vijas nedaudzo diplomātu iespējas ārzemēs bija ierobežotas. Kā atzinis Antonijs Zunda, viņu dar­bība galvenokārt bija vērsta uz reprezentatīvu un konsulāru funkciju izpildi.

Jaunā vecā valsts

Latvijas ārpolitika 20. gadsimta beigās bija daudz dinamiskāka nekā starpkaru periodā. Doma par ierobežotu suverenitāti PSRS ietvaros tika ātri atmesta, arī pievienošanās postpadom­ju Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai nekad nebija aktuāla. Sākotnējās ilūzijas par neitralitāti, finlandizāciju un Baltijas reģiona demilitarizāciju zuda vēl pirms faktiskās neatkarības atjaunoša­nas. 

Tomēr virzība uz pievienošanos NATO un Eiropas Savienībai (ES) pat vēlmju domāšanas līmenī nevarēja sākties agrāk par 90. gadu vidu. Vispirms bija jāatbild uz trim aktuāliem jautāju­miem. 

Pirmais — kā atbrīvoties no suverenitātes ierobežojumiem, ko noteica PSRS karaspēka at­rašanās Latvijas teritorijā? Otrais — kā Latvijas iedomāto piederību Rietumu pasaulei pārtulkot jaunā reģionālā identitātē, atraujoties no Krievi­jas kontrolētās telpas? Trešais — kā sasniegt reālas garantijas savai drošībai?

Krievijas armijas izvešana tika panākta ar tiešu ASV iesaisti. Sasniegto risinājumu pamatoja loģi­ka, kas bija pretēja starpkaru posma domāšanai. Šoreiz «ārējās» suverenitātes mērķis prevalēja pār iekšpolitisko stabilitāti. 

Pensionēto militārper­sonu palikšana Latvijā bija zināms risks, bet tas būtiski neietekmēja valsts statusu un rīcībspēju. 

Pirmo reizi vēsturē Latvijai izdevās panākt sava starptautiskā stāvokļa uzlabošanos, izmantojot interešu kopību ar kādu lielvalsti. 

Tiesa, Krievijas militāro pensionāru jautājumā Latvija sasniedza mazāk nekā Igaunija. Ļoti iespējams, ka rezultā­tu noteica divi faktori: Latvijas nevēlēšanās uz­ņemties risku, rīkojoties ārpus ASV noteiktajiem parametriem; un Igaunijas prezidenta Lennarta Mēri personiskā iesaiste sarunās ar Krievijas pre­zidentu Borisu Jeļcinu, uz ko Latvijas augstākie vadītāji nebija gatavi.

Arī ģeopolitiskās identitātes maiņa notika strauji. Galvenais instruments te bija integrācija starp Baltijas valstīm, kā ari virzība uz tirdznie­cības līgumiem ar Ziemeļeiropas un Višegradas blokiem. Latvija tiecās pārvarēt postpadom­ju valsts identitāti, veidojot sakarus ar ziemeļ­valstīm un Centrāleiropu. Šie procesi palika nepabeigti, jo Eiropas integrācijas temps tos apsteidza, absorbējot abus reģionus. 

Latvija ātri sasniedza ES kandidātvalsts statusu un iekļāvās kopējā virzībā, lai gan reģionālās identitāte konstruēšana līdz arto palika pusceļā.

Rezultātā Latvija starptautiski joprojām tiek definēta kā nekonkrēta Baltijas valsts, radot nevēlamas paralēles un pārpratumus saistībā ar Balkāniem.

Iekšpolitiski populārā virzība uz piebiedrošanos ziemeļvalstu blokam nav devusi praktiskus rezultātus, bet pašidentifikācija ar ES kopējām interesēm atstāj neatbildētus jautājumus par Latvijas ģeopolitisko piederību ES fragmentācijas gadījumā.

Debates par pievienošanos NATO un ES deva prioritāti drošības apsvērumiem. Atšķirībā no starpkaru posma Tautu Savienības šīs struktūras ne tikai noteica valstu uzvedības normas, bet arī piedāvāja integrāciju vienotāaizsardzība»; un ekonomikas telpā. Lēmumi par pievienošanos NATO un ES sakņojās pārliecībā, ka šīs organizācijas ir ietvars suverēnu valstu sadarbībai, ka starptautiskās institūcijas papildina dalībvalstu suverenitāti, to būtiski neierobežojot

Taču realitāte pārsniedza cerības. Jaunais statuss atbrīvoja Latvijas eliti no uzdevuma rūpēties par valsts «ārējo» suverenitāti, patstāvīgi nosakot ārpolitikas stratēģiju un uzdevumus.

Tika sasniegta komforta zona starp pagātnē palikušo atkarību no Krievijas un jaunajiem globālajiem izaicinājumiem. Tomēr ārpolitikas veidotāju paļaušanās uz starptautiskajām organizācijām arī mūsdienu apstākļos atgādina par Meierovica «vertikālās līnijas» rezultātiem un Muntera personiskajām ambīcijām Tautu Savienības Padomē.

Latvija atrodas Baltijas jūras austrumu krastā un Eiropas civilizācijas lokā. Tā nevar būt vidējā aritmētiskā ES dalībvalsts, kas savu identitāti balsta starptautisku organizāciju struktūrās un nacionālās attīstības mērķus atrod vienīgi to radītajos dokumentos. Aiz Latvijas austrumu robežām 20. gadsimts diemžēl nav beidzies, un Covid-19 pandēmija ir tikai pirmais tests starptautisko organizāciju spējai pārvaldīt pasauli.

Latvijas valsts ilgtspēja 21. gadsimtā joprojām ir atkarīga no sabiedrības noturības un vēlēšanās saglabāt sevi. Latvijas tautas dibinātajai un atgūtajai valstij būtu jākalpo saviem pilsoņiem, nevis universālām deklaratīvām vērtībām. Bez atgriešanās pie šīs aksiomas Latvija nevarēs pārvarēt augošo plaisu starp vietējā realitātē dzīvojošo tautu un augšslāni, kas tiecas uz pilnīgi citu dimensiju. 

LU profesors Dr. Raivis Bičevskis Latvijas Avīzē (31.12.2020.) paudis, ka jau tagad «cilvēki redz milzīgo atšķirību starp politiķa šķietamo nozīmību savā tēvzemē un viņa niecību globālo struktūru priekšā», turklāt «politika ar patiesi nacionāliem mērķiem, kas izietu ārpus šīs kārtības, ir teju neiespējama».